Ķemeri pārsvarā visiem asociējas ar sanatorijām, pagātni utt. Es šad tad mēdzu izbraukt Ķemeriem cauri un vienmēr nolūkojos uz lielo, pamesto ēku. Pirms gadiem pieciem es pie tās tikai piegāju, bet baisuma dēļ, ko viņa izstaro, neuzdrošinājos paložņāt pa tās gaiteņiem. Bet, pagājušo svētdien, ašās idejas rezultātā, izdomāju aizbraukt uz šo celtni (drīzāk graustu). Piebraucot tai tuvumā, skats ir nožēlojams. Apkārt ķieģeļi, stikli un atkritumi. Pēc pāris minūtēm manos matos iezagās jūras atnestais dzestrais vējš, jo stāvēju uz šīs pamestās ēkas jumta. Protams, lielajā ēkas kompleksā nebiju viena…
Atceros, kad kādreiz bērnībā, vēlā krēslas stundā, es redzēju dzīvu ezi. Tas bija pie manām vecāku mājām un toreiz man bija kādi 5 vai 6 gadi. Pēc tam tikai manā redzeslokā nonāca beigti eži ceļmalās. Gan plakani, gan jau ar izēstu puncīti, ko paveicis bija kāds cits zvērs vai putni. Bet man noveicās atkal. Braucu uz Siguldu pastaigāties vēlā stundā un ieraudzīju starp pērnajām lapām dzīvu ezi. Protams, prieks bija tik liels, ka ezis tika pieņemts rokās, apmīļots un palaists savās gaitās.


Jaunākie komentāri