Melnā Mamba

Krizdabz nodeva stafeti. (nu, par tām 7 lietām). Tad mazliet pastāstīšu par sevi, par interesantiem dzīves atgadījumiem, kad bērnībā viens nelaimes gadījums gandrīz sačakarēja manu veselību uz visu mūžu, par to kā uzsāku blogot (baigi interesanti), par to ka man mājās drīz būs bērniņš (iespējams vairāki), par to ka man ir vecākais brālis, ar ko kopā taisījām trasi žigulim kaimiņu laukā, lai ar to var gonkot utt. nasing spešel.

1. Sākšu ar bērnību. Toreiz vēl dzīvoju Jelgavas pusē un man bija 4 gadi. Padomju laiki, apkārt kolhozi utt. Vienā jaukā dienā es ar brāli atkal domājām par kārtējām nerātnībām. Mēs bijām kā tandēms, kopā visu vārījām. Šoreiz savārījām pa riktīgo un iznākums nebija man labvēlīgs. Dārzā pamanījām izkapti. Neatceros, ko domājām, bet viņu tipa vajadzēja mums aiznest uz mājām. Domāts - darīts. Viss jau būtu bijis ok, ja vien es neietu pa priekšu un brālis no aizmugures ar to izkapti. Viņam bija 6 gadi un šis izdomāja iemācīties pļaut. Es pagadījos par tuvu. Īstenībā kāja pa tuvu un izkapts par asu. Visspilgtākais ko atceros ir tas, ka mamma ravē puķudobi un es kaut kā tiku pie viņas un pagriežu pret viņu savu kāju, kura bija vienās asinīs. Slimnīcā pateica, ja būtu cm augstāk, visu mūžu klibotu, jo tas gadījās kājas locītavā otrpus celim. Rēta gan palika.

2. Man bija kādi 5 vai 6 gadi. Rudenī bieži šūpojos šūpolēs un raudzījos putnos, kas lido kāsī prom. Bija brīži, kad pat apraudājos, jo savā galvā iedomājos, ka daļa netiks līdz galamērķim un lidojot pret sauli tie nomirs.

3. Rimi spēles. Veselas DIVAS! Tie, kas atceras, tad agrāk pa TV bija tāds raidījums. Ģimeņu sacensības. Mana sīkā māsa abas divas reizes uzzīmēja zīmējumu, aizsūtīja un mums pazvanīja. Abas divas reizes vinnējām. Pirmajā reizē bija garantēta uzvara un tētis skrēja pa visu RIMI un vāca ko vien redzēja. To viņam vajadzēja izdarīt vienas minūtes laikā. Otrā reizē noteikumi bija savādāki, un galdā tika celts mūzikas centrs. Uzvarētāja komandai vajadzēja to izvilkt no 3 biļetēm, ko deva spēles vadītāji. Mūsu ģimene uzvarēja, bet es neizvilku īsto!!! Es uztaisīju tik bēdīgu un skumīgu seju, ka spēles vadītāji apžēlojās un beigu beigās uztaisīja izņēmumu. Tika rīkota vēl viena izloze. Rezultātā es tiku pie mūzikas centra. Es biju pārlaimīga un jutos kruti.

4. Esmu vinnējusi loterijās 2 velosipēdus. Kad vinnēju pirmo, man bija kādi 14 gadi. Domāju, ka nomiršu aiz laimes. Kad otro, man bija 18 gadi, domāju - kas tas par sūdu, ko dabūju… Starp citu, tas pirmais velo man vēl jo projām kalpo!!! Tas tiešām ir labs. Kādreiz laikam loterijās spieda uz kvalitāti nevis uz kvantitāti.

5. Šroti, brālis un es. Brālim bija tendence nopirkt lētu auto, nodzīt pa mežiem, laukiem, uztaisīt ar fleksi kabrioletu utt. Reiz es apgleznoju vienu žiguli, bet brālis to tehniski saveda kārtībā un tad mēs paņēmām priekšā kaimiņu lauku. Toreiz man bija kādi 15 vai 16. Uztaisījām trasi, uzarām, ka putekļi un saaugušie krūmāji gāja pa gaisu. Tā bija labākā vasara, kad mums bija tā trase. Nākošajā gadā kaimiņi sasēja tur kaut kādus graudus.

6. Melnamamba.lv. Domēnam ir savs stāsts. Kā uzsāku blogot? Es pat neatceros…Viens labs paziņa parādīja savu lapu, man ļoti gribējās tādu priekš sevis Uztaisīju.

7. Divus vai trīs gadus atpakaļ bija vētra. Laikam janvārī. Biju Ventspilī. Tur ir jauka pludmale, un glābšanas torņi, kas paisuma gadījumā atrodas ūdenī. Man vajadzēja tur tikt. Kad vilnis atkāpās, ar basām kājām (ārā bija 4 vai 5 grādi), es tur arī tiku. Un tikai tad, kad biju tur tikusi, viļņi kļuva aizvien spēcīgāki un ūdens līmenis aizvien dziļāks. Lai tiktu atpakaļ krastā, man vajadzēja lekt aukstajā ūdenī un skriet cik ātri varu, lai vilni mani nepadarītu vēl slapjāku. Kājas sajutu tikai tad, kad tās bija nokļuvušas atkal siltumā.
Stafeti nododu:
Uldim
Mcenroy
Pacnelabais
Tomam
Ģirtam
iivam
Kristapam

Autors: admin